Bībele viena gada laikā - Latvijas Bībele 1965

Bībele viena gada laikā Maijs 25

1. Un Dāvida valdīšanas laikā bija bads trīs gadus no vietas, gadu pēc gada, un Dāvids meklēja Tā Kunga vaigu. Un Tas Kungs sacīja: "Uz Saulu un viņa namu guļ asinsgrēks, tāpēc ka viņš nogalināja gibeoniešus."

2. Tad ķēniņš saaicināja gibeoniešus un runāja ar viņiem. Tomēr gibeonieši nebija no Israēla bērniem, bet bija cēlušies no amoriešu atlikušajiem ļaudīm. Un Israēla bērniem ar viņiem bija noslēgta ar zvērestu apstiprināta derība, bet Sauls bija meklējis tos nokaut savā lielajā dedzībā par Israēla un Jūdas bērniem.

3. Un Dāvids jautāja gibeoniešiem: "Ko lai es jums daru, un ar ko lai es to izlīdzinu, ka jūs varētu Tā Kunga mantojumu, Viņa tautu, svētīt?"

4. Un gibeonieši tam atbildēja: "Mums nevajag Saula un viņa nama dēļ ne sudrabu, ne zeltu; mēs arī negribam, lai mūsu dēļ tiktu Israēlā kāds nonāvēts." Tad viņš jautāja: "Ko tad jūs sakāt - ko man jums būs darīt?"

5. Tad tie atbildēja ķēniņam: "Tas bija vīrs, kas mūs gandrīz vai nobeidza un kura nodoms bija mūs pilnīgi iznīcināt, lai mēs nemaz vairs Israēla robežās nepastāvētu.

6. Tāpēc izdodiet mums no viņa pēcnācējiem septiņus vīrus, ka mēs viņus pakaram Tā Kunga kalnā Saula Gibeā, Tā Kunga izredzētajā pilsētā." Un ķēniņš sacīja: "Es došu!"

7. Tomēr ķēniņš saudzēja Mefibošetu, Jonatāna dēlu, Saula dēladēlu, tā zvēresta dēļ, ko Dāvids un Jonatāns, Saula dēls, savā starpā Tā Kunga priekšā bija zvērējuši.

8. Un ķēniņš ņēma Ricpas, Ajas meitas, abus dēlus, Armonu un Mefibošetu, ko tā bija Saulam dzemdējusi, un arī vēl piecus Merabas, Saula meitas, dēlus, ko tā bija dzemdējusi Adriēlam, meholatieša Barzillaja dēlam.

9. Un viņš tos nodeva gibeoniešu rokā, un tie tos pakāra Tā Kunga kalnā. Un visi septiņi gāja bojā un mira pļaujas laika sākumā, kad sākās miežu pļauja.

10. Tad Ricpa, Ajas meita, ņēma maisu un to sev izklāja pār akmeni guļasvietai no pļaujas sākuma, līdz kamēr pār tiem nolija lietus no debesīm; un viņa neatļāva uz tiem dienā nolaisties debesu putniem, nedz arī lauku zvēriem tos aizskart naktī.

11. Un Dāvidam tika pateikts, ko Ricpa, Ajas meita, Saula blakussieva, bija darījusi.

12. Tad Dāvids nogāja un pieprasīja Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no Jābešas iedzīvotājiem Gileādā, ko tie bija sev zagšus paņēmuši no Rehob-Bet-Šanas tirgus laukuma, kur filistieši bija kādreiz Saulu un viņa dēlu pakāruši, kad viņi bija Saulu sakāvuši Gilboā.

13. Un viņš atveda no turienes gan Saula, gan arī Jonatāna, viņa dēla, kaulus, un viņš tiem pievienoja arī šo pakārto kaulus;

14. un viņš tos apglabāja līdz ar Saula kauliem un viņa dēla Jonatāna kauliem Benjamīna cilts zemē klintī Kīša, viņa tēva, kapu vietā. Kad viss bija pēc ķēniņa pavēles izdarīts, tad pēc tam Dievs atkal apžēlojās par šo zemi.

15. Un vēl viens karš cēlās starp filistiešiem un Israēlu. Un Dāvids nogāja kopā ar saviem kalpiem, un viņi cīnījās ar filistiešiem, bet Dāvids pagura.

16. Un tur bija kāds vīrs, vārdā Jišbī-Benobs, viens no Rafas dzimuma, un tā šķēps bija no vara trīs simti seķeļu smags, un viņš bija apjozies ar jaunu zobenu un bija nodomājis Dāvidu nogalināt.

17. Bet viņam uzbruka Abišajs, Cerujas dēls, un tas sita šo filistieti un viņu nonāvēja. Toreiz Dāvida vīri viņu ļoti lūdza, sacīdami: "Tu vairs nenāksi mums līdzi karā, lai līdz ar tevi neizdziest gaisma Israēlā!"

18. Pēc tam atkal izcēlās karš ar filistiešiem Gobā; toreiz atkal Sibeka, Hušaja dēls, nokāva Safu, kas arī bija Rafas dzimuma.

19. Un vēl vienu reizi izcēlās karš pret filistiešiem Gobā; tad Ēlhanans, Jair-Oregima dēls, no Bētlemes, nogalināja Goliātu no Gātas, kura šķēpa kāts jau vien bija kā audēja riestava.

20. Kad vēlreiz izcēlās karš Gātā, tad tur bija kāds ļoti liela auguma vīrs. Viņam bija seši pirksti katrai rokai un seši katrai kājai, pavisam kopā divdesmit četri pirksti; arī tas bija no Rafas cilts.

21. Un, kad viņš bija noniecinājis Israēlu, tad to nosita Jonatāns, Šimeja dēls, Dāvida brāļa dēls.

22. Šie visi četri bija Rafas dzimuma no Gātas, bet tie krita no Dāvida vai viņa karavīru rokas.

2 Samuēla 22:1-51

1. Un Dāvids griezās ar šīs dziesmas vārdiem pie Tā Kunga tanī dienā, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas. Un viņš sacīja:

2. "Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs.

3. Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs un manas pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums, mans pestītājs, kas Tu mani atpestī no varmācībām.

4. Es piesaukšu To Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem ienaidniekiem.

5. Jo nāves bangas bija mani apņēmušas, Beliāla upes mani biedēja,

6. elles saites mani apvija, nāves cilpas mani žņaudza.

7. Savās bailēs es kliedzu pēc Tā Kunga un piesaucu savu Dievu pēc palīdzības; tad Viņš sadzirdēja manu balsi Savā namā, un mans izbaiļu sauciens nonāca Viņa ausīs.

8. Zeme līgojās un trīcēja, debesu pamati tika sakustināti un grīļojās, kad Viņš bija dusmās iededzies.

9. Dūmi izplūda no Viņa nāsīm un rijēja uguns no Viņa mutes, liesmaini zibeņi dzirkstīja no Viņa.

10. Viņš nolaida debesis un pats nokāpa zemē, un tumši padebeši bija zem Viņa kājām;

11. un Viņš brauca uz ķeruba un lidoja un traucās lejup ar vētras spārniem;

12. un tumsu Viņš lika Sev visapkārt par apsegu, tumši, biezi sablīvēti lietus mākoņi bija virs Viņa;

13. no spožuma, kas iet Viņam pa priekšu, šķēlās liesmaini zibeņi.

14. Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visuaugstākais lika nodārdēt Savai balsij.

15. Un Viņš izmeta Savas bultas un izklīdināja Savus ienaidniekus, Viņš meta zibeņus un tos izbiedēja.

16. Jūras pirmgultne kļuva redzama, pasaules pamati tika atsegti Tā Kunga bardzības dēļ ar Viņa nāšu dvašu.

17. No debesu augstumiem Viņš izstiepa roku; un Viņš mani satvēra un izvilka no lieliem ūdeņiem,

18. Viņš mani izrāva no spēcīgiem ienaidniekiem un no maniem nīdētājiem, kaut tie bija varenāki nekā es.

19. Tie nebaltā dienā bija sacēlušies pret mani, bet Tas Kungs bija mans atbalsts;

20. Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņam bija labs prāts pret mani.

21. Tā Tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu roku šķīstības,

22. jo es esmu pasargājis Tā Kunga ceļus svētus un neesmu atkritis neuzticībā no sava Dieva.

23. Visas Viņa tiesas ir manu acu priekšā, un no Viņa baušļiem es nekad neesmu atkāpies.

24. Es paliku bezvainīgs Viņa priekšā un izsargājos no pārkāpuma.

25. Un Tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs.

26. Labajam Tu parādi Sevi kā labu, un kopā ar taisnīgiem Tu rādies taisns.

27. Ar šķīstiem Tu parādies šķīsts, bet tiem, kas aplam dzīvo, arī Tu sagādā vilšanos.

28. Tu izglāb apspiestos ļaudis, bet Tavas acis ir pret lepnajiem, lai tos pazemotu.

29. Tu, ak, Kungs, esi mans spīdeklis, un Tu, mans Dievs, apgaismo manu tumsu.

30. Ar Tavu palīdzību es pārvaru iebrukušos pulkus, ar sava Dieva atbalstu es varu lēkt pāri mūriem.

31. Patiešām, Dieva ceļš ir pilnīgs, Tā Kunga vārdi ir pārbaudīti un patiesi, Viņš ir par vairogu visiem, kas meklē patvērumu pie Viņa.

32. Un kurš tad tiešām ir Dievs, ja ne Tas Kungs, un kas ir klints, ja ne mūsu pašu Dievs?

33. Šis ir tas Dievs, kas mani apjož ar spēku, un Viņš dara līdzenus manus ceļus.

34. Viņš man ir devis kājas kā briedim, un Viņš mani nostatījis drošībā uz Saviem augstumiem;

35. Viņš mācīja manas rokas karot, lai tās spētu savilkt vara stopu.

36. Tu man piešķīri Savu sargātāju vairogu, un Tava žēlastība darīja mani lielu.

37. Maniem soļiem Tu esi devis platu ceļu zem manis, un mani krumšļi nav ļodzījušies.

38. Es vajāju savus ienaidniekus, tos iznīcinādams, un es negriezos atpakaļ, iekāms viņus nebiju pilnīgi iznīcinājis.

39. Es viņus pilnīgi iznīcināju un sadragāju, ka viņi vairs necēlās, bet sabruka zem manām kājām.

40. Tu mani apjozi ar spēku karam, Tu nospiedi ceļos tos, kas bija pret mani sacēlušies.

41. Tu liki maniem ienaidniekiem bēgt, un savus nīdējus es iznīcināju.

42. Viņi raudzījās visapkārt pēc palīdzības, bet nebija glābēja, viņi raidīja savus saucienus pie Tā Kunga, bet Viņš tos neuzklausīja.

43. Tad es viņus sadrumstaloju kā zemes putekļus, es viņus saberzu pīšļos kā ielas dubļus, un es tos izkaisīju.

44. Tu mani izglābi no manas tautas ķildām, Tu mani iecēli par pavēlnieku citām tautām; tautas, ko es nepazinu, man kalpo.

45. Sveštautiešu dēli man parāda goddevību; ar dzirdīgām ausīm tie uztver manus vārdus un paklausa man.

46. Sveštautiešu dēli ir zaudējuši drosmi, un drebēdami tie iziet no savām nocietinātām pilīm.

47. Tas Kungs ir dzīvs, slavēts lai ir mans patvērums! Un augsti teikts lai ir mans Dievs, manas glābšanas klints,

48. tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām,

49. kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani paaugstinājis pār tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no varmācīgiem ļaudīm!

50. Tāpēc es Tevi, Kungs, pateicīgs slavēšu tautu vidū, un Tavam Vārdam es došu godu, dziedādams slavas dziesmas,

51. Tev, kas Tu esi lielu uzvaru piešķīris Savam ķēniņam un kas Tu esi žēlastību parādījis Savam svaidītajam, Dāvidam, un viņa pēcnācējiem mūžīgi!"

Psalmi 68:1-6

1. Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma. Psalms.

2. Dievs ceļas, Viņa ienaidnieki tiek izklīdināti, Viņa nīdēji un nicinātāji bēg no Viņa vaiga.

3. Kā izklīst dūmi, tā Tu viņus izklīdini, un, kā ugunī izkūst vasks, tā bezdievji ies bojā Dieva priekšā.

4. Bet taisnie priecājas, viņi līksmojas Dieva priekšā un gavilē priekā.

5. Dziediet Dievam, muzicējiet Viņa Vārdam, sataisiet ceļu Viņam, kas pa tuksnešiem brauc,- Kungs ir Viņa vārds. Priecājieties Dieva žēlastībā un gavilējiet Viņa priekšā!

6. Bāriņu tēvs un atraitņu aizstāvis ir Dievs Savā svētajā mājoklī.

Sakāmvārdi 17:2-4

2. Gudrs kalps valdīs pār laiskiem mantiniekiem un sadalīs starp brāļiem mantojumu.

3. Kā uguns sudrabu un kausējamā krāsns zeltu, tā Tas Kungs pārbauda sirdis.

4. Ļauns cilvēks uztver mēlnešu tenkas, un nepatiess cilvēks viegli klausa kaitētājām baumām.

Jāņa 8:28-59

28. Tad Jēzus sacīja: "Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis.

29. Un, kas Mani ir sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr."

30. Viņam tā runājot, daudzi sāka Viņam ticēt.

31. Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: "Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi,

32. un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus."

33. Tie Viņam atbildēja: "Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad Tu saki: jūs būsit brīvi?"

34. Jēzus viņiem atbildēja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.

35. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu.

36. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.

37. Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums. Un tomēr jūs Mani meklējat nokaut, jo Maniem vārdiem jūsu starpā nav vietas.

38. Ko Es pie Tēva esmu redzējis, to Es runāju; arī jūs darāt, ko esat dzirdējuši no sava tēva."

39. Tie Viņam atbildēja: "Mūsu tēvs ir Ābrahāms." Jēzus viņiem saka: "Ja jūs esat Ābrahāma bērni, darait Ābrahāma darbus!

40. Bet jūs Mani meklējat nokaut, Mani, kas jums patiesību esmu runājis, ko Es esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis.

41. Jūs darāt sava tēva darbus!" Tie sacīja: "Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens Tēvs, Dievs."

42. Jēzus viņiem sacīja: "Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš Mani sūtījis.

43. Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos.

44. Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.

45. Bet Man jūs neticat, tāpēc ka Es runāju patiesību.

46. Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man?

47. Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva."

48. Jūdi Viņam atbildēja: "Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?"

49. Jēzus atbildēja: "Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu.

50. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu.

51. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!"

52. Tad jūdi Viņam sacīja: "Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam!

53. Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?"

54. Jēzus atbildēja: "Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu.

55. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus.

56. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to."

57. Tad jūdi Viņam sacīja: "Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?"

58. Jēzus atbildēja viņiem: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es."

59. Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.

Latvian Bible (RT65) 1965